Kad mēs noguldām savu naudu bankā, tad mēs esam pieraduši, ka par šo naudu tiek maksāti procenti, un, lai gan šie procenti nav nekādi lielie, tomēr parasti tiek iegūti no 0.5% līdz pat 5% gadā. Šādā veidā cilvēkiem tiek sniegta atdeve par to, ka viņi krāj naudu un viņiem ir iespējams saņemt papildus naudu, ka viņi šos līdzekļus nogulda bankā. Bet pēdējos gados aizvien populārāka paliek situācija, kad noguldītājiem nevis tiek maksāts par to, ka viņi naudu tur bankā, bet gan viņiem vēl pašiem ir par to jāmaksā un šāda situācija tiek saukta par negatīviem procentiem. Sākumā izdzirdot, ka depozitiem tiek piemērotas negatīvas likmes tas liekas, kā joks, bet rokoties dziļāk ir saprotams, ka Eiropas un Pasaules valstu centrālās bankas šādā veidā cenšas stimulēt stagnējošo ekonomiku un šis ir viņu pēdējais salmiņš, kas, viņuprāt, beidzot sāks ekonomisko izaugsmi un pārstās stagnāciju. Visa šī jezga sākās jau 2008. gadā, kad notika pēdējā ekonomiskā krīze, pēc kuras vēl jo projām lielākā daļa pasaules valstu nav atguvušās un pārsvarā ekonomiskā izaugsme ir bijusi ļoti lēna, kas tad arī liek valdībām un centrālajām bankām mēģināt dažādus inovatīvus finanšu līdzekļus, lai atkal iegūtu izaugsmi. Tā sākumā tika samazinātas bāzes procentu likmes līdz vēsturiski zemākajiem līmeņiem, kādi vien ir pastāvējuši un tādā veidā ļaujot bankām aizņemties naudu ar teju vai nulle procentu likmi. Vēl tika izmantoti kvantitatīvās mīkstināšanas pasākumi un arī citi naudas iepludināšanas veidi ekonomikā, bet pat ar visiem šiem pasākumiem ekonomiskā izaugsme neturpinās un inflācijas, kā arī IKP izaugsmes rādītāji ir tuvu nullei. Un tad arī pirmo reizi tika apspriesta ideja par negatīvu procentu likmju izveidi, tādā veidā dodot cilvēkiem iemeslu izņemt savus iekrājumus un sākt tos tērēt, lai turpinātos ekonomiskā izaugsme un mēs nenonāktu stagnācijā vai pat depresijā. Pirmā šāda negatīvu procentu likme tika ieviesta tieši no Eiropas centrālās bankas, un tādā veidā padarot starpbanku aizņēmumus negatīvus un tas arī padarīja Euribor likmi negatīvu, kas nozīmē daudz lētāku aizņemšanos gan pašām bankām gan arī uzņēmumiem un patērētājiem. Bet pat šādas negatīvas likmes nav spējušas atdzīvināt šo izaugsmi un tāpēc arī tiek sperts šis nākamais solis, kur centrālā banka nosaka negatīvu depozītu likmi bankām un tas, savukārt atsaucas tālāk arī uz patērētājiem, jo bankas arī depozītiem nosaka negatīvas procentu likmes. Šādi tad nevienam vairs nav izdevīgi turēt savu naudu bankā, un tāpēc vai nu šī nauda ir jātērē vai arī jāņem ārā skaidrā naudā. Šāda situācija ir vēl nekad nebijusi ekonomikas vēsturē un vienīgās negatīvās likmes bija dažus gadus desmitus Šveicē, kur tās tika izveidotas, lai Šveices ekonomikā neieplūstu lieka nauda no ārvalstīm un tādā veidā lai nemazinātos Šveices Franka vērtība. Tas, ko šādas negatīvās likmes nozīmē mums katram individuāli ir viegli saprast, bet kas notiks ar kopējo ekonomiku un vispārējo finanšu stāvokli ir daudz grūtāk prognozēt. Daudzi ekonomisti uzskata, ka šādas likmes nodara vairāk ļaunuma nekā labuma, jo tās veicina neapdomīgu kreditēšanu un izposta cilvēku iekrājumus, mazinot viņu uzticību bankām un valstij kopumā. Šādas finanšu mahinācijas noteikti, ka nebūs bez sekām un, lai gan ir grūti paredzēt, kādas šīs sekas būs, tomēr skaidrs ir tas, ka mēs esam nonākuši vēl nebijušos ūdeņos un mūsu nākotne ir miglā tīta. Es pats personīgi noteikti neņemtu kredītus tagad, jo šīs negatīvās procentu likmes ir maldinošas un tās liek cilvēkiem aizņemties naudu lietām, kas viņiem nemaz nav vajadzīgas un tādā veidā, lai gan tiek stimulēta ekonomika, šī stimulācija nav dabīga, bet mākslīga un tāpēc nebūs ilgtspējīga. Jo tiklīdz, kā atkal visi tie, kas gribēs būs kredītus saņēmuši tā ekonomiskā izaugsme saruks vēl straujāk un cilvēki būs iekrituši vēl dziļākos parādos, un beidzot šie kredīti būs jāsāk maksāt!