Man nekad nav bijis pilnīgi tukšs bankas konts. Man nekad nav bijis kaut kas jāpārdod, lai tikai varētu “savilkt galus”. Man nekad nav bijis tāds naudas trūkums, ka es nevarētu nopirkt sev ēst. Protams, daļēji tas tā ir, pateicoties maniem ienākumiem, tomēr lielākoties tas tā ir tādēļ, ka mana attieksme pret kredītiem ir atšķirīga.

Kad man palika 18 gadu, es nekavējoties noformēju savu pirmo kredītkarti. Es izpētīju un atradu tādu kredītkarti, kas sniedz daudz priekšrocību. Neskatoties uz to, ka šīs priekšrocības nebija apjomīgas, ja vērtējam tās naudas izteiksmē, tās bija pietiekošas, lai varētu sajust patieso dzīves garšu.

Kad es sāku studēt augstskolā, mani tēriņi arvien pieauga. Mūzikas sistēma kopmītnēs – tā bija kolosāla! Skaists velosipēds braukšanai uz skolu. Jauns viedtālrunis, kad vien to vēlējos. Mana dzīve nenoliedzami bija lieliska, tomēr tā bija tikai ilūzija. Tā bija būvēta uz kredītu pamata. Kad es to sapratu, sāku savu postošo naudas tērēšanas paradumu izskaušanu.

Lai vai kā, man bija jāsāk ar savas kredītkartes parāda nomaksāšanu. Bet vēl man bija arī studiju kredīts, kas tika izsniegts studijām augstskolā. Vienu vārdu sakot, es pastāvīgi biju parādā vienai vai otrai bankai. Tas viennozīmīgi bija satraukumu un neziņas pilns laiks, jo man pastāvīgi bija jāuzdod sev jautājums: “Vai man ir pietiekoši daudz naudas, lai samaksātu par kredītu?”. Bet to zināju tikai es. Cilvēkiem no malas mana dzīve likās veiksmīga un lieliska, jo mana istabiņa kopmītnēs allaž bija pilna ar jauniem pirkumiem. Viss bija pirkts uz kredīta – visas manas lietas patiesībā bija bankas lietas, bet neviens pat nenojauta par šo milzīgo trūkumu manā “veiksmes stāstā”.

*REKLĀMA

Kredīti palīdz mums neredzēt to, cik maz mums patiesībā pieder. Šis ir baiss psiholoģiskais triks, ko “uz savas ādas” ir izjutuši daudzi. Kādēļ mēs tērējam vairāk naudas nekā mums patiesībā ir? Kādēļ mums ir jāiegādājas visi šie automobiļi, mājokļi un citi kvēlie sapņi? Ja mums nav pašiem savas naudas, mums nevajadzētu tērēt vairāk nekā varam atļauties.

Šķiet, cilvēki vēl nav evolucionējuši tik tālu, ka varētu aizņemties kredītu un veiksmīgi ar to arī tikt galā. Neskatoties uz to, pasaulē pastāv sistēmas, kas burtiski liek mums aizņemties svešu naudu un pēc tam visos iespējamajos veidos atbildēt par šīs rīcības sekām. Šīs sistēmas upuri tieši un netieši tiek kaunināti un pazemoti, un ļaunākajos gadījumos pat tiek atstāti parādu piedzinēju un tiesu izpildītāju ziņā.

Ikvienam no mums vajadzētu objektīvi novērtēt savas dzīves realitāti un tās ilūziju. Realitātē es neizsakāmi vēlos ceļojumu uz siltajām zemēm, taču nevaru to atļauties. Savukārt aizdevēji čukst pretējo. Realitātē es nevaru atļauties automašīnu, ko redzēju televīzijas reklāmā, bet kreditori man turpina piedāvāt aizdevumus ar izdevīgām procentu likmēm.

Kā šādā situācijā lai atrod “zelta vidusceļu”? Kur es varu rast kompromisus un salāgot savas vēlmes ar savu finansiālo situāciju realitātē? Viens no vienkāršākajiem veidiem ir apzināšanās, ka patiesībā mums nevajag tik daudz. Vairums cilvēku ņem kredītus un pērk nevajadzīgas lietas, lai tikai apliecinātu savu statusu sabiedrībā. Visupirms mēģiniet saprast to, ka patiesībā mums vajag pavisam maz – lielākā daļa pirkumu, ko mēs uzskatām par vajadzībām, patiesībā ir vēlmes, bez kurām itin labi varētu arī iztikt.

Ik reizi, kad es vēlos iztērēt vairāk naudas nekā man ir tikai tādēļ, ka varu to atļauties, es atgādinu sev par tām nepatīkamajām sajūtām, ko izjutu kredītsaistību laikā. Neskaitot satraukumu un neziņu, es izjutu arī spēcīgu kaunu par to, ka es nespēju sevi kontrolēt. Mums vajadzētu vairāk uzņemties atbildību par savu rīcību, kā arī apzināties to, ka mēs dzīvojam sistēmā, kas pastāvīgi liek mums tērēt, tērēt, tērēt, bet pēc tam vaino par to, ka padevāmies šiem kārdinājumiem. Labākais, ko varam darīt sevis labā, ir turēties pa gabalu no jebkāda veida aizdevumiem un pieņemt patiesību, ka kredīts ir tikai veiksmes ilūzija.