Vertikālā integrācija ir darbība, kurā uzņēmums vai kāds ražotājs pats nodrošina sevi ar nepieciešamajiem produktiem un pakalpojumiem savu produktu izveidei. Tas nozīmē, ka, ja, piemēram, tu ražotu automašīnas, tad lai nodrošinātu vertikālo integrāciju tev vajadzētu gan ražot riepas, gan stiklus, gan metālu, kā arī visas mazās detaļas, kas ir nepieciešamas automašīnas izveidē. Šādā veidā tad arī tu varētu kontrolēt gan visu šo daļu un materiālu kvalitāti gan arī to, cik ātri un cik daudz tev šos materiālus vajadzēs. Beigu beigās vertikāli integrējot lielāko daļu no ražošanas uzņēmums var iegūt pārākumu par saviem konkurentiem, jo ir iespējams gan samazināt ražošanas cenas, gan arī daudz ātrāk noorganizēt visu ražošanu. Vertikālā integrācija ir izmantota ja gadsimtiem ilgi, un pagātnes lielākie un arī pelnošākie uzņēmumi tad arī ir bijuši tieši šādi vertikāli integrēti. Piemēram ASV kompānijas “Carnagie Steel” un “Ford”, kas to īpašniekus pacēla līdz bagātāko cilvēku statusam tad arī bija vertikāli integrētas un ražoja lielu daļu no materiāliem, kas nepieciešami to galveno produktu ražošanā. Tā, piemēram, Ford kompānija ar Henriju Fordu priekšgalā jau no pašiem sākumiem mēģināja aizvien vairāk un vairāk radīt visas automašīnu daļas iekšēji nevis tās pirkt no konkurentiem vai piegādātājiem. Un kulminācija visam tam bija Rūžas ražotne, kurā bija iespējams vienā galā ar kuģiem un vilcienu pievest metālu, bet otrā galā jau ārā nāca gatavas automašīnas. Fords un viņa biznesa partneri saprata, ka mehanizēšana automatizācija un vertikālā integrācija ir tās lietas, kas ļaus saražot automašīnas aizvien lētāk un lētāk, kā arī, kas ļaus kontrolēt visu ražošanas procesu no sākuma līdz pat gatavajai automašīnai. Mūsdienu pasaules vērtīgākā kompānija Apple arī ir vertikāli integrēta un šī kompānija ražo gan savu programmatūru gan arī savas ierīces un šajās ierīcēs procesori un citas daļa arī tiek veidoti un izstrādātie no pašas kompānijas puses. Un pēc tam, kad produkti ir gatavi arī mārketings, un pārdošana ir paša Apple uzņēmuma rokās, kas tad arī ļauj šim uzņēmumam paturēt pat līdz 50% no kopējās savu ierīču cenas un tādā veidā radīt naudu ātrāk un vairāk nekā jebkura cita kompānija to jebkad ir spējusi. Apple ir tikai redzamākais piemērs, jo mēs visi zinām šo kompāniju, bet arī dažādus mazākus un ne tik populārus produktus kompānijas ražo ar vertikālās integrācijas palīdzību un tādā veidā samazinot cenas un palielinot savu peļņu šīm kompānijām arī ir iespējams izstumt konkurentus no sava tirgus segmenta. Lai gan vertikālā integrācija ir ļoti izdevīga, ja to izdodas pareizi noorganizēt, tomēr ir vajadzīgas ļoti lielas investīcijas vai arī kredīti lai sākumā iegādātos visas iekārtas un iegūtu zināšanas, kas nepieciešamas visu produktu un materiālu ražošanai. Un pat tad, pilnībā vertikāla integrācija nemaz nav iespējama, jo vienmēr ir iespējams vēl vairāk un vairāk sadalīt darbus, bet pie noteiktas specifikācijas tik un tā būs vieglāk atrast piegādātājus nevis šos produktus ražot pašiem. Piemēram, iepriekš minētajā piemērā par automašīnu ražošanu, diezin vai uzņēmums būs gatavs vēl arī papildus iegūt plastmasu no naftas, kuru tam būtu jāmeklē un jāiegūst un daudz lētāk būs vienkārši iepirkt jau gatavo plastmasu visiem priekšmetiem, kam tie nepieciešami automašīnā. Pamatā šīs vertikālās integrācijas lielākās problēmas ir tādas pašas, kā Sociālismā, jo arī šeit jo vairāk tiek ražots jo grūtāk būs pār visu valdīt un nodrošināt gan kvalitāti gan arī efektivitāti un agri vai vēlu menedžments, jeb birokrātija būs pārāk liela, un idejas vairs nevarēs tik efektīvi plūst no cilvēka uz cilvēku. Bet tas nenozīmē, ka vertikālā integrācija ir slikta, un tieši otrādi, mazos apmēros tā var būt stratēģija, kas nodrošinās uzņēmumu ar konkurences priekšrocību, un galvenais it nepārspīlēt un nemēģināt pilnīgi visu izdarīt pašam.