Dodoties pusdienot vai vakariņot uz restorāniem, apmeklētāji vienmēr sagaida labāko apkalpošanu, turklāt arī vienmēr cer, ka līdz maltītei nebūs jāgaida vairākas stundas. Protams, kā jau par katru pakalpojumu, arī par ēdināšanu ir jāmaksā rēķins. Ļoti daudzās kultūrās ir pieņemts arī papildus rēķinam dot dzeramnaudu. Vislielākās neskaidrības gan vienmēr ir par to, vai vienmēr dzeramnauda ir jāatstāj, kā arī cik tai ir jābūt lielai. Izrādās, ka dažādās kultūrās ir atšķirīgi procenti, cik liela dzeramnauda jeb tējas nauda ir jāatstāj, tāpat dažās vietās jau rēķinā šī summa ir iekļauta; turpretī ir valstis, kur dzeramnaudas atstāšana skaitās pat nepieklājīga un var tikt uzskatīta par apvainojumu. Dzeramnaudas atstāšana tiek uzskatīta par nerakstītu etiķetes normu restorānos un kafejnīcās, turklāt tās aizsākumi meklējami jau 17.gs. Dzeramnauda pa visu pasauli ir izplatījusies no Eiropas, tieši no Anglijas, kur krogu apmeklētāji mēdza bārmenim dot vairāk naudas, lai dzērienu ātrāk saņemtu. Vēlākajos gados dzeramnaudas došana bija raksturīga aristokrātiem, kas šādā veidā norādīja uz savu pārāko un nodrošinātāko statusu. Bagātie tirgoņi, kas devās no Eiropas uz Ameriku, šo tradīciju nodeva arī tālāk. Tomēr drīz vien ASV sāka protestēt pret dzeramnaudas došanu, jo tas esot pretrunā ar demokrātiju un norādot uz viesmīļiem un citiem apkalpojošajiem darbiniekiem kā zemāku šķiru. Arī mūsdienās jau aizvien mazāk cilvēku izvēlas dot dzeramnaudu. Daļa dzeramnaudas došanas izvēli balsta uz to, vai ir apmierināti gan ar apkalpošanu, gan ēdienu; citi uzskata, ka, neskatoties uz viesmīļu darbu, ēdieni tomēr ir pārāk dārgi un dzeramnaudu nav nepieciešams dot. Tējas naudas piešķiršanas apstākli maina arī tas, kādi ir bijuši paši restorāna vai kafejnīcas apmeklētāji – ja ilgstoši tiek sēdēts pie galdiņa, tāpat arī uzvedība ir bijusi skaļāka un apkalpojošais personāls ir ticis nemitīgi tramdīts, tad dzeramnaudu atstāt ir tikai normāli. Ja tomēr restorāna vai kafejnīcas apmeklētājs pieder pie tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka tējas nauda ir jāatstāj, tad rodas nākamais jautājums – cik daudz dzeramnaudas ir jāatstāj? Latvijā ir pieņemts atstāt apmēram 10% no rēķina kopējās summas, taču dzeramnaudas lielumu ietekmē arī tas, kāda ir bijusi apkalpošana un klienta apmierinātība ar ēdienu. Bieži vien arī cilvēki kā dzeramnaudu atstāj tā sauktos “melnos” jeb mazākās vērtības centu monētas. Lai gan arī tā ir nauda, taču dažkārt sīknaudas iztukšošana no maka un atstāšana kā dzeramnauda tiek uzskatīta arī par nepieklājīgu. Ja cilvēks dodas uz ārzemēm, kur vēlas apmeklēt arī publiskās ēdināšanas iestādes ne tikai lielveikalus, pirms tam noteikti ir vērts painteresēties par konkrētās valsts dzeramnaudas piešķiršanas kultūru. Vairākās Eiropas valstīs, piemēram, Itālijā un Francijā, apmeklētāji var pārāk nesatraukties par to, cik liela naudas summa būtu jāatstāj papildus. Lielākoties pie rēķiniem jau tiek pieskaitīta arī dzeramnauda, līdz ar to par tējas naudu vairs nav jāuztraucas. Taču tas gan nemaina apstākli, ka ikviens klients var atstāt arī vēl dzeramnaudu apmēram 5% lielumā no rēķina summas. Ir arī valstis, kurās ar dzeramnaudu rēķinās, piemēram, Vācijā, Austrijā, Spānijā un arī citur. Līdz ar to restorāna, kafejnīcas vai arī citas ēdināšanas iestādes apmeklētājiem noteikti jārēķinās, ka 10 – 15% no kopējās rēķina summas būs jāatstāj dzeramnaudā. Dodoties uz ASV un apmeklējot restorānus šajā valstī, dzeramnaudas piešķiršana ir vēl vienkāršāka un pašam klientam pat nav jārēķina, cik daudz naudas vajadzētu atstāt. ASV uzreiz rēķina apakšā jau pievieno atsevišķas ailes, kur klients var izvēlēties, cik lielu naudas summu atstāt tējas naudā. Parasti tie ir 15, 20%. Atliek tikai izvēlēties un atzīmēt izvēlēto dzeramnaudas lielumu. Turklāt šādā veidā daudzi uzņēmumi saņemto naudas summu aprēķina uz visiem darbiniekiem, līdz ar to daļu no saņemtās summas, protams, saņem arī ēdiena gatavotāji, kas patiesībā ir ieguldījuši visvairāk darba un laika, lai apmeklētājs savu ēdienu saņemtu. Apmeklējot restorānus, kafejnīcas, bārus un līdzīga tipa iestādes Āzijā, svarīgi ir zināt, ka daudzās valstīs dzeramnaudu maksāt nav pieklājīgi. Vjetnamā pat šādas naudas atstāšana ir aizliegta ar likumu. Pat ja arī tūristi vēlas atstāt apkalpojošajam personālam pateicību par darbu, labāk ir atstāt kādu dāvanu vai ko citu, bet ne naudu. Tomēr, ja galamērķis ir Ķīna vai Indija, tad tējas naudu atstāt var – viesmīļi un citi darbinieki ar to tikai priecāsies. Ja Latvijā dzeramnaudas piešķiršana joprojām ir paša klienta ziņā, tad jāatceras, ka dodoties ceļojumos labāk ir pirms tam painteresēties, vai dzeramnaudu atstāt, cik lielu, kā arī, kur tas ir aizliegts vai šķitīs kā apvainojums apkalpojošās sfēras darbiniekiem.