Katrai ģimenei ir sava izpratne par finansēm, kas veidojusies no paaudzes paaudzē, tikai retos gadījumos laužot tradicionālos uzskatus. Arī vērtība, kas tiek piešķirta naudai, katrā ģimenē ir citāda – citi naudu uzskata par lielāko vērtību, ar kuru var apmierināt jebkuru savu vēlmi un vajadzību, tādējādi iegūstot absolūtu laimi, bet citi naudai nepiešķir nekādu vērtību, uzskatot to tikai par līdzekli pašu nepieciešamāko lietu iegādei un neatliekamu pakalpojumu apmaksai.

Viens ir skaidrs – tāpat kā ģimenē jau no pašas mazotnes bērniem tiek ieaudzinātas jebkuras citas vērtības, piemēram, mīlestība, cieņa, godīgums, strādīgums un citas vērtības, tāpat arī tiek ieaudzināta izpratne par naudu, tās vērtību un nozīmi cilvēka dzīvē. Kā jau minēts, vērtību ieaudzināšana ir atkarīga no katras ģimenes tā brīža vērtībām un to interpretācijas, kas, kā zināms, var būt visdažādākā.

Tas, vai nauda vispār tiek uzskatīta par vērtību, un kāda vērtība tai tiek piešķirta ir katras ģimenes pārziņā, tomēr ir lietas, kuras būtu jāzina un jāieaudzina jebkuram bērnam, neatkarīgi no tā ģimenes nostājas finanšu jautājumā.

Ja runājam par naudu, bērniem ir jāsaprot, ka nauda ir līdzeklis, ar kuru segt savu vēlmju un vajadzību izmaksas, tāpēc, ja šo līdzekļu nebūs, nebūs arī iespējas apmierināt savas vēlmes un vajadzības. Šī iemesla dēļ bērnam ir jāiemāca, ka nauda ir jākrāj un jāplāno tuvākai un tālākai nākotnei, nevis regulāri jāiztērē tā, ka nākamajā dienā, nedēļā vai mēnesī tās vairs nav, līdz ar to liedzot iespējas segt regulārās un obligātās izmaksas, par spontānām vēlmēm un iegribām nemaz nerunājot. Ir jāiemāca nauda krāt, tomēr ar krāšanu arī nevajag pārlieku aizrauties, jo, kā zināms, naudai ir vērtība tikai tad, kad tā tiek lietderīgi izmantota kādiem mērķiem. Visbūtiskākā tomēr ir plānošana – apzināšanās, kad un kādiem mērķiem nauda būs patiešām vajadzīga, kad un kādiem mērķiem tā varētu būt vajadzīga, kā arī naudas līdzekļu iekrāšana iepriekš neparedzētiem gadījumiem. Zinot aptuveno plānu tuvākajā nākotnē, cilvēks var apjaust, cik daudz tas drīkst tērēt, cik daudz tam ir jāietaupa un cik daudz līdzekļu vēl nepieciešams.

Ja runājam tieši par kredītiem, bērniem ir jāzina, ka kredītsaistības faktiski ir parādsaistības, un, kā zināms, “parāds nav brālis”. Turklāt, tas nav vienkāršs parāds, kuru vienu dienu aizņemas no drauga un nākošajā dienā atdot tieši tādā pašā vērtībā, kādā tas tika paņemts. Kredīts ir parāds, kas vairākumā gadījumu uzliek ilgtermiņa saistības un par kura izmantošanu ir jāmaksā procenti, kas vairākumā gadījumu nav mazi. Protams, ir arī īstermiņa kredīti, bet to procentu likmes ir augstas, kā arī ir kredīti ar zemām procentu likmēm, bet tie ir ilgtermiņa kredīti. Kā nākas secināt, jebkurā gadījumā kredīts ir vienkārši dārgs pakalpojums, kas sniedz iespējas iegūt kādu preci vai pakalpojumu tūlīt, maksājot par to vēlāk. Ja bērnam tiks ieaudzināta izpratne par to, kas ir parāds un kas ir dārgi, visticamāk viņš izdarīs attiecīgus secinājumus attiecībā uz kredītu. Kredīta jautājumā ir būtiski ieaudzināt augstu atbildības sajūtu, kurai obligāti ir jāpiemīt, aizņemoties kredītu, kā arī sapratni par to, ka kredītsaistības ir jādibina tikai tajā gadījumā, ja ir reālas un stabilas iespējas kredītu vēlāk atmaksāt, proti, ir pietiekoši un regulāri ienākumi, ar kuriem segt kredītsaistības.