Neskatoties uz to, ka 2014. gadā Ķīnai jau bija pasaules lielākā ekonomika 17,5 triljonu ASV dolāru apmērā, tā arvien turpina attīstīties. Ja Amerikas Savienoto valstu un Rietumu ekonomika pakāpeniski degradējas, tuvojoties smagai ekonomiskajai krīzei, tad Ķīnā šāda situācija, visticamāk, nav gaidāma, jo tā jau šobrīd ir nodrošinājusies ar nopietniem iekšējā pieprasījuma stimulēšanas un infrastruktūras izbūves projektiem. Komunistiskās partijas varas laikos, kad Ķīnas teritorijā nežēlīgi un nekaunīgi saimniekoja tādas imperiālistiskās lielvalstis kā ASV, Lielbritānija, Francija un Japāna, Ķīna tika izpostīta visos iespējamajos veidos. Juku laikiem beidzoties, tika uzsākta Ķīnas atjaunošana un nostiprināšanas politikas realizēšana, kas tiek realizēta vēl joprojām. Kas ir tie pamatakmeņi, kas brīnumainā kārtā ļāva Ķīnai atdzimt un nu jau kļūt par pasaules lielākās ekonomikas īpašnieci? 1. Reformu politika 1978. gadā, kad Ķīnas komunistisko partiju vadīja Dens Sjao Pina, tika uzsākta politekonomiskā reforma – tika samazināta valdības loma ekonomikas vadībā, uzņēmumu vadītājiem tika sniegtas lielākas pilnvaras un tika palielināta privātā sektora loma. Neskatoties uz jaunajām reformām, valsts sociālistiskā sistēma tika saglabāta, kas ietvēra plānveida ekonomiku un valsti kā vienīgo zemes īpašnieku, izslēdzot jebkādas spekulācijas ar zemi un būtiski samazinot izmaksas. 2. Lētais darbaspēks Ķīnas lauki visos laikos ir bijuši un, šķiet, arī būs galvenais lētā darbaspēka avots. 3. Pazemināts Ķīnas juaņa kurss Līdz 1974. gadam Ķīnas juaņa vērtība tika noteikta, balstoties uz britu sterliņu mārciņām un Honkongas dolāru, bet pēc tam tika ieviesta juaņa vērtības noteikšana pret dolāru un citām valūtām, pielietojot tā saucamo “valūtas grozu”. 1994. gadā juaņa kurss – 8,27 juaņi par vienu dolāru – tika iekonservēts. Jāpiemin, ka Rietumu valstis pastāvīgi pārmet Ķīnai, ka tā mākslīgi samazina juaņa kursu, izmantojot uzkrātās valūtas rezerves, tādējādi radot savām precēm priekšrocības konkurences cīņā un stimulējot eksporta pieaugumu. 4. Tehnoloģijas pret tirgu Deviņdesmito gadu sākumā Ķīnas varasiestādes pasludināja “tehnoloģijas apmaiņā pret tirgu” politikas realizēšanu. Šīs politikas pamatā bija Ķīnas tirgus daļu piešķiršana transnacionālajām kompānijām apmaiņā pret to tehnoloģijām. Rezultātā daudzas starptautiskās korporācijas pārcēla savas ražotnes uz Ķīnu. Laiki, kad Ķīna asociējas ar lētu darba spēku, ir pagājuši, jo pašlaik Ķīnā funkcionē vairāk nekā 70 zinātniski tehniskie centri un 53 jaunāko augsto tehnoloģiju zonas. 5. Politiskās sistēmas stabilitāte Ķīna izceļas ar to, ka tajā jau vairākas desmitgades darbojas stabila politiskā iekārta. Neskatoties uz to, ka regulāri jeb ik pēc 10 gadiem mainās tās vadība, tiek saglabāta tās politiskā pēctecība, kuras saglabāšana tiek plānota arī turpmāk, tādējādi veicot reformas, kas nepieļautu juku, haosa vai valsts destabilizācijas iestāšanos. Par spīti varas maiņām, atkal un atkal tiek uzsvēra nepieciešamība saglabāt komunistiskos ideālus un pieturēties pie pirmā komunistiskās Ķīnas vadītāja – Mao Dzeduna – teorētiskā pamatojuma. Valdība ir apņēmusies radīt sociālismu ar ķīniešu specifiku, realizējot atvērtības principu, nodrošinot sociālo taisnīgumu, vispārēju labklājību un sociālo harmoniju, kā arī veicot reformas. 6. Pakāpeniskuma princips reformās Ķīnā nekas netiek darīts steigā un nepārdomāti, lai tikai izpatiktu ārzemju konsultantiem – it visas reformas tiek rūpīgi pārdomātas un ieviestas lēni, ievērojot pakāpeniskuma principu, kā rezultātā netiek pieļautas kļūdas un reformas rezultējas pozitīvi. 7. Uz eksportu orientēta rūpniecības politika Viens no galvenajiem Ķīnas ekonomiskās izaugsmes faktoriem ir straujš eksporta pieaugums. 8. Valsts – civilizācija Ķīna nav tikai nacionāla valsts – tā ir arī civilizācija, kurai piemīt savdabīga kultūra, mentalitāte, vēsture un pasaules redzējums, kas vieno un apvieno visu ķīniešu tautu un ko Ķīnas valdība pielieto savu mērķu sasniegšanai. Jāuzsver Ķīnas pašreizējā vadītāja Si Dziņpina publiskais izteikums, ka: “Ķīna ne tikai attīstīsies pati, bet arī nesīs atbildību par visas pasaules attīstību un dos savu ieguldījumu tajā”. Iespējams, arī šī apņēmība ir viens no veiksmīgas ekonomikas pamatprincipiem.