Tirdzniecība senajā pasaulē attīstījās ļoti ātri – līdz ar pirmo transporta iespēju ieviešanu. Īsi pēc idejas, ka cilvēki savā starpā varētu tirgoties, radās cita ideja. Proti, aizdot kādu noteiktu naudas summu vai lietu, aizņēmējam apsoloties to vēlāk atmaksāt. Paši pirmie zināmie aizdevumi bijuši starp Babiloniešiem un Asīriešiem apmēram 1300. gadu p.m.ē. Īsi pēc tā laika kredītu sāka izmantot arī citas, pie Vidusjūras dzīvojošās tautas, kā feniķieši, grieķi, romieši un kartāgieši. Sākoties mūsu ērai, Romas impērijas milzīgā platība ļoti ātri palīdzēja attīstīties kredītu biznesam. Pēc Romas impērijas sabrukuma aizdevumi tika ļoti plaši izmantoti, jo tajā laikā bija ļoti daudz teritoriju, caur kurām pārvest naudu nebija pārāk drošs lēmums. Tādēļ ar aizdevumiem un pārādzīmēm bija vieglāk veikt dažāda veida maksājumus. Viduslaikos (apmēram 500. – 1500. gads) kredītu izsniegšana bija būtiska sastāvdaļa no visas Itālijas bagāto pilsētu un pilsētvalstu ienākumu avotiem. Šajā laikā nebija iedomājama tirdzniecība bez aizdevumiem. Kredīta ņēmējus vai aizdevējus varēja atrast pilnīgi jebkurā sabiedrības slānī – to darīja kā nabadzīgie, tā arī bagātie. Tiek apgalvots, ka šādos darījumos ir bijis iesaistīts pat Romas pāvests un citas kristīgās baznīcas augstākstāvošas personas. Viduslaikos bija sastopamas dažādas kredītu formas. Viena no tām bija ‘’jūras aizdevumi’’, kuros kapitālists, jeb lielas naudas īpašnieks, izsniedza noteiktu naudas summu tirgotājiem. Ja ceļojums ar kuģi un tirdzniecība bija veiksmīgi, tad kapitālists varēja gūt ievērojamu peļņu. Tomēr bija risks, ka kuģis varētu pazust un tā tiktu zaudēta visa ieguldītā nauda. Lielu devumu kredītu attīstībā ir devusi to izplatīšanās Amerikas kontinentā. Pirmais kredītu izsniegšanas gadījums bija saistībā ar angļu kolonizāciju 17. gadsimta sākumā. Kuģa ‘’Mayflower’’ ceļojums no Anglijas uz mūsdienās zināmo Plimutas pilsētu Masačūsetas štatā bija liels sasniegums, bet ceļojuma izmaksas bija ļoti lielas. Svētceļnieki, kuri devās šajā ceļojumā, 3 gadus meklēja finansējumu, lai ceļojums notiktu. Kāds turīgs Londonas tirgotājs piekrita piešķirt noteikto naudas summu ar nosacījumu, ka svētceļniekiem 7 gadus būs jāstrādā viņa labā, lai šo naudas summu atmaksātu. Vairākas reizes pārceļot norunāto termiņu, kredīts tika apmaksāts pēc 25 gadiem. 1783. gadā, beidzoties ASV neatkarības karam, varēja atjaunoties tirdzniecība starp jauno ASV un Eiropu. Likumsakarīgi savu darbību turpināja arī kredītu izsniedzēji. Kredītu atmaksas termiņi šajā laikā bija no 6 līdz pat 24 mēnešiem. Bija arī izņēmuma gadījumi, kuros tie tika atmaksāti par krietni ilgākā laika posmā. 19. gadsimtā kredītu atmaksas termiņi ļoti labi atspoguļojās tajā laikā strauji augošajā ekonomikā. 12 mēnešu termiņš bija viens no populārākajiem, bet 1830. gados vidējais kredīta atmaksas termiņš bija jau tikai 6 mēneši. 1837. gada finansiālā krīze ASV, kas radās necentralizētās banku sistēmas un dažādu citu kļūdu dēļ, bija kā atspēriena solis kredītu aģentūrām. Pāris no tām attīstījās un ir sastopamas arī mūsdienās. Kredīts var definēt kā aizdevumu uz noteiktu laika periodu. Tā pirmsākumi meklējami ļoti senā pagātnē. Šis bizness bijis sastopams dažādos laika posmos, un visi sabiedrības slāņi ir bijuši daļa no tā. Kredītu nozare sastāda būtisku daļu no vairāku valstu ekonomikas, un tā tieši ir ietekmējusi vairākus svarīgus notikumus finanšu jomā. Neskatoties uz šo visu, kredītu būtība nekad nav mainījusies, jo cilvēkiem ir bijusi un visticamāk arī būs nepieciešamība dabūt naudu, lai pēc iespējas ātrāk varētu iegūt kāroto mantu vai īstenot savu mērķi.