Kredīta devējs, jeb kreditors ir cilvēks vai iestāde, kas kādam citam cilvēkam vai iestādei izsniedz naudu vai kāda cita veida vērtslietu ar garantiju, ka šī otra puse, jeb debitors pēc tam vienā maksājumā vai vairākos maksājumos šo “kredītu” atdos un vēl papildus maksās kredīta devēja procentu maksājumus. Procenti nozīmē to, ka debitoram katru reizi, kad viņš veic ikmēneša maksājumu ir jāsamaksā arī procentuālā apjomā daļa no atlikušās aizdotās naudas summas. No kreditora puses aizdevums ir ļoti labs veids, kā nodrošināt pasīvos ienākumus, ja tev ir brīvie naudas līdzekļi, ko izmantot kredīta izsniegšanai. Kreditori parasti ir turīgi uzņēmēji, bankas vai nebanku kreditori, bet teorētiski kreditors var būt jebkurš un arī tu aizdodot naudu vai kādu citu vērtslietu savam draugam vai ģimenes loceklim vari būt par kreditoru. Pamatā kreditori izmanto tieši naudu, kā aizdošanas līdzekli, jo nauda mūsdienās ir ekonomikas galvenā vērtība un ar to var iegādāties pilnīgi jebko un arī pārdot par naudu var pilnīgi jebko(gandrīz jebko). Ar šo procentu palīdzību kreditors var no debitora nopelnīt naudu tikai par to, ka viņš viņam šo naudu ir aizdevis. Un tad būtu tikai loģiski, ka tiek iekasēti šādi procenti, jo ne tikai kreditors uzņemas risku aizdodot naudu, jo to var arī neatdot, bet viņš arī šo naudu varēja likt lietā citā veidā, bet izvēlējās to aizdot, un tāpēc viņam pienākas par to kompensācija. Lai saprastu, kāpēc kreditors vēlas izsniegt kredītus, mēs varam padomāt, par to, kā parasti šie cilvēki vai uzņēmumi ir ieguvuši šos naudas līdzekļus. Parasti uzņēmēji ir strādājuši ilgas darba stundas, lai varētu sakrāt un sapelnīt visu sev tagad piederošo naudu, un pēc tam, kad tas ir izdarīt viņi tāpat vien to nevēla iztērēt vai pazaudēt. Un noteikti, ka viņi arī domā par to, kā lai varētu veidot papildus naudu ar pēc iespējas mazāku darbu ieguldīšanu, jo jau sākumā, lai nopelnītu šo naudu bija vajadzīgs ļoti ilgs laiks. Tad lūk šiem cilvēkiem un viņu uzņēmumiem tad arī ir izdevīgi izsniegt naudu citiem cilvēkiem un iestādēm un par to saņemt procentus, jo tādā veidā tiks gūta gan peļņa, gan arī viņam nebūs īpaši jānopūlas. Bankas? Un lai gan iepriekš minētais viss ir patiess par individuālajiem investoriem un privātajiem kreditoriem, tomēr bankas ir pavisam savādākas un to biznesa modelis arī ir savādāks. Bankas parasti naudu pašas aizņemas, piemēram, no valsts centrālās bankas par mazāku procentu likmi, nekā pēc tam šo naudu izsniedz debitoriem. Un šādā veidā izsniedzot milzīgus naudas apjomus bankas nopelna pat tad, ja viņi iekasē procentos mazas naudas summas. Un tad vēl papildus bankas izsniedz arī īstermiņa aizdevumus, kas ir kredītkartes un patēriņa kredīti, kuriem tad ir jau daudz lielāki procenti un kas tad arī sastāda lielu daļu no jebkuras bankas peļņas. Bankām, nav tik stipri jāuztraucas par to, kur saņemt naudu no investoriem, jo tām ir šīs iespējas aizņemties no centrālās bankas, kas dod tām papildus priekšrocības. Kur ir pieprasījums ir arī piedāvājums un, ja cilvēki neņemtu ātros kredītus, tad tādi kreditori arī nepastāvētu, bet tā, kā mūsdienu sabiedrībai ir YOLO, jeb (Tu dzīvo vienreiz) kultūra, tad mēs labāk izvēlamies ņemt kredītus un maksāt pēc tam nevis sakrāt un tad pirkt, kā tam patiesībā būtu jābūt.