Tā, kā kredīti ir mana specialitāte, šodien parunāšu par to, kādi tad patiesībā ir dažādu kredītu procenti un kā šiem procentiem būtu jāveidojas brīvā tirgus apstākļos, bet kā nebrīvajā tirgū šie procenti neatspoguļo patiesos riskus, kuri ir iesaistīti aizdevējiem un aizņēmējiem. Tātad brīvā tirgus apstākļos būtu jānotiek tā, ka kredīta procentu likmes pašas par sevi nostabilizētos, jo investori izvērtējot iesaistītos riskus būtu gatavi piedāvāt optimālās likmes, pie kurām izdotos piesaistīt visvairāk klientus un tiktu gūta vislielākā peļņa. Tādā veidā tad arī tiktu noteiktas pareizās procentu likmes, pie kurām pa lielam tad arī uzņēmumi paliktu, bet konkurences nolūkos tad šīs likmes varētu mazliet variēt. Bet pašlaik šādas likmes tiek noteiktas vairāk nevis pēc piedāvājuma un pieprasījuma, kā tam vajadzētu būt, bet gan pēc tā, cik lēti kredītiestādēm ir aizņemties naudu no Valsts centrālās bankas, un, jo lētāka ir šī aizņemšanās, no lētākas un mazākas procentu likmes uzņēmumi var uzstādīt. Šādas darbības no valsts puses tiek sauktas par monetāro politiku, un tādā veidā tiek ietekmēta ekonomikas izaugsme pēc Keinsa ekonomiskajām teorijām. Bet tas, ko valdība nav sapratusi ir fakts, ka šādi zemu procentu aizņēmumi ir ļoti riskanti un cilvēki tos ņemot bieži vien nemaz nevar atļauties, bet tāpēc, ka šie procenti ir tik mazi, kā gan tādu kredītu var neņemt. Labs salīdzinājums būtu tad, ja cilvēkam, kuram ir liekā svara problēmas un kurš nespēj atturēties no pārēšanās piedāvātu 10 picas par brīvu un vēl pie tam piedāvājot šīs picas mēs viņam speciāli nosūtītu epastu par to, ka tādas ir pieejamas vai arī zvanītu un piedāvātu, vai viņš nevēlas šīs picas saņemt. Kā jūs domājat, kas notiks? 99% gadījumi cilvēks pieņems šīs picas un tās apēdīs, lai gan patiesībā bija sev nosolījies, ka viņš ir uz diētas un beidzot ir jātiek vaļā no šī liekā svara. Nu tad lūk tieši tas pats pašlaik notiek ar bankām, kad tām no valdības puses tiek piedāvāti tik lēti kredīti, tad tās šo naudu par visu varu vēlas uzgrūst saviem klientiem arī ar zemiem procentu maksājumiem, lai nopelnītu no viņiem ilgtermiņā. Un, bankas izmanto dažādas metodes sākot no e-pastu sūtīšanas līdz vienkāršiem zvaniem, lai piedāvātu saviem klientiem aizdevumus un visticamāk, ka liela daļa no šiem cilvēkiem tad arī piekrīt un aizņemas, jo visticamāk tik laba iespēja viņiem vairs nebūs. Un šādi tad arī rodas dažādas problēmas, jo viegli pieejami kredīti ir kā liekais svars, jo tie nodara vairāk ļaunuma nekā labuma ceļot kopējās patēriņa cenas un iedzenot patērētājus vēl lielākos parādos, no kuriem tad būs aizvien grūtāk un grūtāk tikt ārā. Ja Latvijas bankai nebūtu monopols naudas radīšanā, tad jebkura banka varētu radīt naudu un šādas monetārās politikas nebūtu iespējamas un tad arī kredītu tirgus pats no sevis nostabilizētos, jo investori negribētu riskēt paši ar savu naudu sniedzot tik mazus kredīta procentus un tāpēc arī nebūtu tik daudz kredīta piedāvājumi un kopējā kreditēšanas industrija noteikti samazinātos. Bet tā noteikti nenotiks, jo valdība grib visu kontrolēt un neļaus pilnīgi brīvam naudas tirgum pastāvēt, vienmēr sniedzot argumentus, ka tas būs pārāk nestabils un riskants.