Tirgus ekonomika, kapitālisms ir tās lietas, kas pašlaik dzen pasauli uz priekšu un dēļ tām ekonomiskā izaugsme visā pasaulē ir tik strauja, kā arī efektivitāte visās jomās ir palielināta, un padomājiet tikai par to, cik daudz produktu un pakalpojumu ir izgudroti pēdējo gadu laikā, sākot no viedtālruņiem līdz elektro-automašīnām un neskaitāmiem ēdiena produktiem un drēbju stiliem. To visu ļauj darīt tieši tirgus ekonomika un konkurence starp tirgus darbiniekiem, kas katrs tiecas pēc sava labuma, bet tādā veidā apmierinot patērētāju vēlmes un sniedzot lielāku labumu visai sabiedrībai. Valdība savukārt ir tā organizācija, kas atbild par likumiem, drošību, veselības aprūpi un kopēju cilvēku labklājības nodrošināšanu. Valdībai ir jāizveido likumdošana un jāļauj tirgus ekonomikai brīvi pastāvēt, bet jebkāda iejaukšanās tajā var radīt neparedzētas sekas, kuras nav iespējams iedomāties pirms tās nav notikušas. Ekonomika ir ļoti sarežģīta un es šaubos ka valdība vai kāds konkrēts cilvēks var izdomāt to, kā ekonomikai vajadzētu, kā arī kur un kā nepieciešams iegrūst naudu, lai noteikti sektori sāktu ātrāk vai lēnāk attīstīties. Šādas metodes par valdības iejaukšanos ekonomikā sākotnēji aizsāka slavenais ekonomists Keinss, bet viņš nevarēja iedomāties, ka šāda iejaukšanās ekonomikā var izraisīt dažādu preču un pakalpojumu burbuļa veidošanos, kā arī izveidot tik lielus parādus visās jomās, jo gan bankas, gan uzņēmumi dēļ zemajām bāzes procentu likmēm pēkšņi var aizņemties naudu daudz lētāk nekā tas būtu iespējams brīvā tirgus ekonomikā. Valdības ar šādām bāzes likmju manipulācijām cer ierobežot un samazināt burbuļus un krīzes, bet līdz šim viņām tas nav sanācis un ASV valdība jau pirms ekonomikas krīzes 2008. gadā bija samazinājusi savu bāzes procentu likmi pietiekami daudz, kur pretēji tam tai patiesībā vajadzēja procentu likmi pacelt, lai samazinātu kredītu apjomu un netiktu uzpūsti lielie īpašumu burbuļi. Un pēc krīzes, kad procentu likme tika samazināta uz nulli, tad tas tik un tā nedeva cerēto iespaidu, jo cilvēki jau tā bija daudz aizņēmušie naudu un ekonomikai vairs nebija kur augt. Tāpēc arī pašlaik ekonomiska’izaugsme nav tik ātrā, kā mums gribētos un visas pazīmes liecina par ilgstošas stagnācijas iestāšanos. Valdībām un valsts galvenajām personām, jeb politiķiem ir jāsaprot, ka ekonomiku nav tik viegli iespējams kontrolēt un to labāk vajadzētu likt mierā, lai ā pati nostabilizējās, nevis mēģināt kontrolēt nekontrolējamo un vēl pie tam to darot aizņemoties aizvien vairāk un vairāk naudas. Ja mēs paskatāmies cik lieli ir lielāko ekonomiku parādi ne tikai patērētājiem bet arī valdībām tad ir skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā un kaut kam būtu tuvākajā laikā jānotiek, līdzīgi, kā tas bija lielās depresijas laikā, kad pirms depresijas 1920. gados arī šādā pašā veidā tika izveidots masīvs kredītu burbulis, kas tad arī sprāga un kamēr lielākā daļa no tā netika nomaksāta arī ekonomikas izaugsme neturpinājās.