Algots darbs pasaulē pastāvējis jau kopš brīža, kad tika izveidotas pirmās manufaktūras, kuri cilvēki visu darīja ar rokām. Mūsdienās algu var saņemt ne tikai par strādāšanu rūpniecības iestādēs, bet darot arī dažāda cita veida darbu. Visai pašsaprotami cilvēku spēkos nav izgatavot dažādas ierīces, milzīgu izmēru mašīnas vai veikt aprēķinus, kas cilvēkam prasītu vairākus gadu desmitus. Teju lielākā daļa šo procesu jau ir automatizēti – aprēķinus veic datorierīces, savukārt smagākos vai vienveidīgākos darbus veic roboti un mašīnas ražošanas līnijās. Sākotnēji šīs mašīnas bija visai vienkāršas un tām tik un tā vajadzēja cilvēku uzraudzību vai operatoru. Šobrīd tehnoloģijas ir attīstījušas pietiekami tālu, lai lielāko darba daļu paveiktu automatizētas ierīces. Tas viss no vienas puses ir ļoti labi, jo cilvēkiem vairs nav nepieciešams piepūlēties ar tik lielu fizisko darbu un ierīces procesus ļauj veikt daudz ātrāk un stipri lielākos apjomos. Tomēr pastāv viens risks – automatizācija visā pasaulē rada miljoniem iedzīvotāju, kuri paliek bez darba vietas un vairs nevar pilnvērtīgi sniegt savu ieguldījumu valsts ekonomikā. Šis process būtībā pasliktina situāciju iedzīvotāju vidusslānī, kurā šobrīd jau tiek piedzīvota lejupslīde. Apgalvotie tehnoloģiskā progresa apjomi pēc aprēķiniem vienmēr ir bijuši neprecīzi, bet var apgalvot, ka sākotnēji automatizācijas process nebija nemaz tik straujš. Kopš ogļu enerģijas ieguves atklāšanas, cilvēku radītās ierīces ik pēc desmit gadiem spēj radīt divtik lielāku enerģiju, kas, precizējot, procentuāli būtu 7% gadā. Visticamāk, ka realitātē šie rādītāji bija vēl mazāki. Piemēram, 1848. gadā pasaules ātrākais dzelzceļa transports sasniedza 100 km/h lielu ātrumu, taču gadsimtu vēlāk tika izveidoti transportlīdzekļi, kas pasažierus var pārvadāt pat ar 1000 km/h lielu ātrumu. Progress šajā gadījumā ir tikai 2% gadā. Mūsdienās tehnoloģiju process noris krietni vien ātrākos tempos. Šajā gadījumā var pieminēt datoru atmiņas ietilpības izmaiņas no 1960. gada. Šīs ietilpības vienības ir palielinājušas savu skaitu par 5 miljoniem, kas ir par 60% vairāk, turklāt tās neaizņem ne tuvu tik daudz vietas, cik tā bija nepieciešama datoru pirmsākumos. Mūsdienās šos progresa procentus lielākoties sastāda intelektuālas mašīnas – datori, droni un roboti. Tie jau sāk dominēt darba tirgū un cilvēku darba vērtību samazina kritiskā ātrumā. Šī iemesla dēļ mēs nākotnē varētu skatīties uz milzīgiem cilvēku pūļiem, kuriem nav pilnīgi nekāda ekonomiskā ieguldījuma. Izdomāt veidu, kā tikt galā ar šo augošo problēmu, būs lielākais izaicinājums, ar kuru jāsastopas brīvā tirgus ekonomijai šajā gadsimtā. Lielisks piemērs, kā automatizācija aizstāj cilvēku darbu ir Foxconn kompānija Ķīnā, kura ir viena no pasaules lielākajām manufaktūrām. Tā nodarbina 1 miljonu cilvēku, taču 2011. gadā tā ieviesa 10 tūkstošu robotu, kas veic to pašu darbu, kas jādara cilvēkiem. Katru gadu tiek uzstādīti 30 tūkstoši robotu, kuru izmaksas ir 20 tūkstoši ASV dolāru. Kompānijas vadītājs 2013. gada sanāksmē apgalvoja, ka pēc vairākiem gadiem šajā manufaktūrā 1 miljonam darbinieku būs pievienojošies 1 miljons robotu. Tas nozīmē, ka roboti aizņems vienu miljonu darba vietu, kas varēja tikt paredzētas cilvēkiem. No vienas puses automatizācija samazina cilvēku darba vietu skaitu, bet no cita viedokļa, paveras jaunu profesiju iespējas. Ir nepieciešami speciālisti, kuri būs spējīgi ražot, operēt un rīkoties ar jaunajām ierīcēm. Tehnoloģiju attīstība arī paver iespējas izgudrot jaunas ierīces vai izveidot inovācijas, kas nākotnē varētu nest milzīgu peļņu.