Kā rāda pieredze, katrai ģimenei ir savs finanšu ieguldījuma un sadales modelis, kas ir atkarīgs no daudziem un dažādiem iekšējiem un ārējiem faktoriem. Pirmkārt, šis modelis ir atkarīgs no ģimenes statusa, proti, vai pāris dzīvo kopā vai nedzīvo, vai pāris ir precējies vai nav precējies, vai pārim ir bērni vai nav bērnu u.tml. Otrkārt, šis modelis ir atkarīgs no katra indivīda darba veida un personiskajiem ienākumiem. Šajā gadījumā runāsim par ģimeni, skatoties uz to no stereotipu viedokļa, proti, pieņemot, ka ģimene ir divi indivīdi, kuri ir precējušies, dzīvo kopā un kuriem ir vismaz viens bērns. Ģimenes finansējumu var plānot no diviem aspektiem – no ienākumu vai izdevumu aspekta. Skatoties no ienākumu aspekta, var veidot kopēju ģimenes budžetu, apvienojot tajā ienākumus gan no vienas puses, gan no otras puses. Ieguldījums ģimenes budžetā var būt proporcionāls katra personīgajiem ienākumiem, proti, tas, kurš pelna vairāk, kopējā budžetā iegulda arīdzan vairāk un otrādi. Ieguldījums var būt arī vienlīdzīgs – abas puses kopējā ģimenes budžetā iegulda vienlīdzīgi. Protams, ieguldījums var būt balstīts arī uz brīvprātības, godīguma un sirdsapziņas principa, proti, katrs iegulda tik, cik uzskata par vajadzīgu un godīgu. Skatoties no izdevumu aspekta, abas puses atliek summas, kas nepieciešamas konkrēto izdevumu segšanai. Katrs indivīds var atlikt konkrētu izdevumu summu vienādā apmērā vai proporcionāli personīgajiem ienākumiem. Tāpat kā ienākumu gadījumā arī izdevumu gadījumā var valdīt brīvprātības princips, un katrs indivīds izdevumiem var atvēlēt tik daudz līdzekļu, cik uzskata par nepieciešamu un pietiekošu. Nereti tiek novērots, ka ģimenē ienākumus nodrošina un izdevumus sedz tikai viens indivīds. Protams, ja to var atļauties un abas puses ir ar mieru, arī tāds modelis ir iespējams. Ja tomēr finansiālā situācija neatļauj tādu greznību kā viena indivīda nestrādāšanu un ja viens no indivīdiem nav apmierināts ar nestrādāšanu, tad godprātīgu, cilvēcīgu un loģisku apsvērumu dēļ nevajadzētu ģimenes finanšu nodrošināšanu un finansiālo saistību kārtošanu atstāt tikai viena ģimenes indivīda pārziņā. Kā rāda pieredze, lielākajā daļā ģimeņu pēc laulībām strikti nedarbojas neviens no iepriekš aprakstītajiem modeļiem, jo ģimene un laulība ir institūcija, kurā egoismam un ģimenes dalīšanai atsevišķos indivīdos nav vietas. Kā pieņemts uzskatīt, ģimenē un laulībā valda mīlestība, tāpēc personiskais labums gan materiālā, gan emocionālā ziņā tiek atstāts otrajā plānā – pirmkārt tiek domāts par ģimenes kopējo labumu, tāpēc visa veida ieguldījums netiek mērīts un tiek vaļsirdīgi dāvāts. Tieši šī iemesla dēļ lielākajā daļā ģimeņu ieguldījums kopējā ģimenes budžetā tiek veikts intuitīvi un dabiski, nedomājot par personisko ambīciju un kaprīžu apmierināšanu. Tomēr mūsdienu kapitālisms un patērētāju laikmets neviļus ir ieviesis savas korekcijas, liekot arī ģimenē un laulībā domāt par savu personisko ieguldījumu un iespējamo labumu, tādējādi ietekmējot arī finanšu ieguldījuma un sadales modeli šajās savienībās.