Ātrie kredīti, īstermiņa kredīti, online kredīti vai sms kredīti, tie visi ir nosaukumi vienam pakalpojumam, kas ir ieguvis ļoti lielu polarizāciju gan masu mēdiju gan arī mūsu valsts iedzīvotāju vidū. Šie pakalpojumi, ko cilvēki parasti tieši dēvē par “ātrajiem kredītiem” no vienas puses izskatās ļoti izdevīgi, jo tie sniedz palīdzību grūtībās nonākušiem cilvēkiem, bet no otras puses tie var vēl vairāk izpostīt šo cilvēku dzīvi, jo, pretēji citiem aizdevumiem, šiem īstermiņa kredītiem ir ļoti liela procentu likme, kas var sastādīt pat vairākus simtus procentu gadā. Finanšu iestādes, jeb uzņēmumi, kas nodarbojas ar šo īstermiņa kredītu izsniegšanu parasti iegūst ļoti lielu atdevi no sākotnēji ieguldītās naudas, un pat līdz 50% peļņu no kopējā apgrozījuma, kas tad arī nepatīk nedz patērētājiem nedz politiķiem, jo šāda lieluma peļņa esot nedabiska. Protams, ātrie kredīti pārsvarā tiek piedāvāti un pozicionēti tieši uz mazāk nodrošinātajiem cilvēkiem, kas dzīvo tā teikt no “algas līdz algai” un, nespējot nosegt savus ikmēneša maksājumus, tad arī izvēlas saņemt šos īstermiņa kredītus, kurus parasti ir jāatmaksā 30 dienu laikā. Bet, kur būs pieprasījums būs arī piedāvājums, un, ja cilvēki šādu pakalpojumu neņemtu, tad arī tāds netiktu piedāvāts. Tieši tāpēc šodien mēģināsim saprast un analizēt visu, kas saistīts ar šo strīdīgi vērtēto finanšu pakalpojumu.

Kas ir kredīts?

Pirms ķeramies klāt īstermiņa kredītiem tev sākumā vajadzētu saprast, kas tad īsti ir kredīts, jo šis jēdziens nav nemaz tik vienkāršs, kā virspusēji varētu likties. Kredīts kā tāds ticis lietots jau gadsimtiem vai pat gadu tūkstošiem ilgi, jo pat pirms cilvēce izgudroja naudu tā izmantoja maiņas tirdzniecību, kur cilvēki mainījās ar dažādām precēm un tāpēc, ka, piemēram, govi nav iespējams sadalīt pa gabaliem, lai samainītu pret vienu maisu labības, tad cilvēki palika viens otram parādā, kas būtībā ir solījums vēlāk atmaksāt atlikušo daļu. Tādā pat veidā arī, kad tika izgudrota nauda, šo darbību cilvēki turpināja, un viņi viens no otra aizņēmās naudu, lai darītu visdažādākās lietas sākot no labības pirkšanas līdz kāzu rīkošanai. Sākumā kredītiem netika uzstādīti nekādi procenti un pamatā cik tu aizņēmies tev arī tikpat daudz bija jāatdod, bet jo šī prakse kļuva izplatītāka, jo cilvēki sāka saprast, ka ne visi debitori(cilvēki, kas aizņemas) naudu laicīgi atmaksā. Un tieši tāpēc arī tika izdomāti procentu maksājumi, kas būtībā dod iespēju aizdevējam nopelnīt un mazināt savu risku, iekasējot naudu no tiem cilvēkiem, kas cītīgi kredītus maksā, lai nerastos zaudējumi aizdodot cilvēkiem, kas naudas atmaksu vai nu kavē, vai neveic vispār. Tādā veidā tad arī, vairāk vai mazāk, radās šis jēdziens un darbība, ko mēs šodien pazīstam ar nosaukumu “kredīts”, kas tad savā pašā pamatā ir solījums atmaksāt naudu, kas tev tiek aizdota un par šo aizdošanu maksāt noteiktu procentu likmi.

Kredīts senatnē

Maiņas ekonomikaParāds, kredīts jeb aizdevums jau izsenis ir bijis cilvēku kultūrā un pat 4000 gadus pirms mūsu ēras atrastos rakstos ir uzskaitītas dažādas finanšu darbības, kur viena no tām ir cik daudz un kādi kredīti cilvēkam ir bijuši. Protams, tajos laikos kredīts bija pavisam savādāks nekā tas ir šodien un pamatā tas ir tāpēc, ka cilvēki pārsvarā nodarbojās tieši ar dažādu lietu aizdošanu un tik plaši neizmantoja vienu vērtslietu, lai mainītos savā starpā, kā tas ir mūsdienās ar naudu. Protams, jau tajos laikos cilvēki uzskaitīja mantu vērtību, un, ja tu biji aizdevis kaut ko, kas ir, piemēram, tikpat vērts cik viens bullis, tad tev arī nākotnē būs jāatgūst to pašu vai kaut ko citu, kam vērtība būs salīdzināma ar šo aizdoto lietu. Mazās kopienās parasti cilvēki viens otram nepieciešamās lietas tā teikt dāvināja, sakot, ka nav nepieciešams neko dot pretī un tā ir tikai dāvana, bet patiesībā tiklīdz šāda dāvana tiek izsniegta tā cilvēks kurš ticis apdāvināts jutās kā parādnieks un agrāk vai vēlāk viņš šim “dāvinātājam” atmaksāja. Šāda dāvanu, jeb neuzskaitāmo parādu sistēma tika uzturēta daudzās mazās kopienās un cilvēki parasti paši atcerējās visus, kam viņi ir parādā un visus kuri viņiem bija parādā, bet šie parādi parasti nebija tik nopietni, ka tie būtu jāmēģina piedzīt un tiem arī nebija procentu maksājumi, jo kā gan tu varētu maksāt procentus no, piemēram, aizdotas liellopa? Ja skatāmies jau jaunākos laikos, kad sāka veidoties dažādas lielās impērijas, tad kredīti jau bija nopietnāki un tie jau tika pārsvarā skaitīti naudā, jo parasti impērijas veidoja naudu un no tās lika maksāt nodokļus visiem šajā teritorijā dzīvojošajiem cilvēkiem. Un, kad nebija iespējams samaksāt noteikto nodokli, tad parasti zemniekiem bija jāaizņemas vai nu graudi vai kādas citas lietas, lai šos nodokļus nomaksātu un tāpēc, ka šis parāds jau vairs nebija kā dāvana, tad to arī parasti kreditors lika atmaksāt noteiktā laikā. Šī atmaksa parasti gan nebija tik viegla, kā varētu likties, un ja zemnieks nespēja parādu atdot, tad viņam bija jāatdod savi kustamie un vēlāk arī nekustamie īpašumi, bet ja vēl parādu nespēja atmaksāt tad pat savi ģimenes locekļi tādā, kā verdzībā, kur tiem bija jāstrādā pie kreditora, kamēr saņemtais parāds tika atmaksāts. Šāda sistēma, nenoliedzami, bija netaisna pret tiem cilvēkiem, kas ņēma šos kredītus, un tāpēc, ka kredīta procentu likme bija tik augsta, tad kreditori bieži vien bija vieni no bagātākajiem cilvēkiem savā apvidū un jo vairāk naudas viņiem bija, jo vairāk kredītus tie varēja izsniegt. Un tā tad arī jau senajos laikos radās šī klašu nevienlīdzība, kur bagātie parasti kļuva tikai bagātāki, bet nabagie aizvien nabadzīgāki un no šī aizsāktā apļa izrauties parasti bija praktiski neiespējami. Daudzi vēsturnieki un ekonomikas zinātnes aizsācēji ieskaitot Ādamu Smitu uzskatīja, ka nauda un mūsdienu ekonomiskā sistēma izveidojās no tā, ka cilvēkiem bija nepieciešamība efektīvi mainīties ar precēm, un pirms naudas izveidošanas ikviens darījums bija lēns un neefektīvs. Bet vadoties pēc grāmatas “Kredīts: pirmie 5000 gadi” tad pamatā nauda un kredīts tāds, kā mēs to pazīstam šodien tika radīts no valstīm un valdībām izveidojot vienotu valūtu ar ko maksāt saviem karavīriem un tādā veidā uzturētu milzīgās armijas, kas bija nepieciešamas nemitīgajām karadarbībām un iekarojumiem. Un tas savukārt nozīmē tikai to, ka arī mūsdienās pamatā nauda un valūtas tiek veidotas ar valdības palīdzību, lai gan izpildītāji ir bankas, tomēr valsts veido likumus, kas nosaka to, ka parādnieki, kas nemaksā var tikt saukti pie atbildības un tādā veidā tiek radīta sistēma, kur teiciens, “visi parādi ir jāatdod” tiek uzspiests un cilvēki to saprot kā pašsaprotamu, lai gan pašas valstis un valdības reti kad visus savus parādus atdod un katru reizi, kad notiek apvērsumi, pirmais, pie kā cilvēki ķeras ir datu iznīcināšana par to, kurš kuram ir parādā.

Kredīts mūsdienu sabiedrībā

kredīts musdienāsKredīti 21. gadsimtā tiek izsniegti praktiski visam, ko vien mēs varam iedomāties, bet it sevišķi daudz tas notiek tieši lielākiem pirkumiem, kā, piemēram, dzīvoklim, mājai, automašīnai vai kādai elektrotehnikas precei. Kredītsaistības ir palikušas tik pašsaprotamas, ka patērētāji vairs nevar iedomāties, kā var iegādāties preces, kas dārgākas par pāris simtiem Eiro bez kredīta ņemšanas un, kur nu vēl īpašumus, kuru vērtība ir vairāku tūkstošu vērtībā. Šādas auto kredītu un hipotekāro kredītu saistības bieži vien patērētāji uzņemas pat uz vairākiem gadiem vai pat gadu desmitiem un visu šo laiku tad arī notiek kredīta procentu maksāšana no kā tad bankas un privātie kreditori arī nopelna. Un tas var likties pašsaprotami vai tieši otrādi nesaprotami, kā cilvēki visu laiku var dzīvot ar kredītu, bet tāda ir mūsdienu vidējā patērētāja realitāte, jo vidējā NETO samaksa 2014. gadā bija 540 Eiro un ar šādu naudas apjomu cilvēkam ir jānosedz gan dzīvošanas gan ēšanas izmaksas un ja vēl ir vēlme iegādāties automašīnu tad arī tās uzturēšana ir jāsedz no šādas samaksas. Un ņemot vērā šo skaitli un to, ka dzīvošanas izmaksas nekur Latvijā nav pārāk lētas, tad ir saprotams, ka, piemēram, divistabu dzīvokli kādā no Latvijas pilsētām, kura vidējā cena ir 30 tūkstoši Eiro ar 540 Eiro algu iegādāties ir teju vai neiespējami neņemot kredītu. Ja parēķinām, tad reāli šie 30 tūkstoši ir vairāk kā 55 pilnas mēnešalgas, kas savukārt ir vairāk nekā 4.6 darba gadi. Šāds skaitlis paver daudzu cilvēku acis, jo parastam dzīvoklim kādā no Latvijas pilsētām nebūtu jāmaksā gandrīz 5 cilvēka darba gadi un tas ir ņemot Latvijas vidējo algu, nemaz nerunājot par minimālo NETO algu, kura 2014.gadā bija zem 250 Eiro kas ir aptuveni 10 darba gadi. Un šie darba gadi tiek rēķināti tā, ka visa alga tiktu atlikta šī mājokļa iegādei, kas teorētiski nemaz nav iespējams, un tāpēc, piemēram, atliekot trešdaļu, ko finanšu speciālisti iesaka, kā maksimālo kredīta summu attiecībā pret algu, no algas šie termiņi būtu 15 gadi ar vidējo darba algu un 30 gadi ar minimālo darba algu. Un es šaubos, vai cilvēks, kas būs parēķinājis šos skaitļus uzskatīs, ka tā tam vajadzētu būt un nejutīsies kaut kādā veidā piekrāpts. Un tieši tas pats ir arī ar dažādiem citiem lielākiem pirkumiem, kā, piemēram, automašīnu, kura jauna izmaksā sākot no 20 tūkstošiem, bet aptuveni 10 gadus vecu auto, jau ir iespējams iegādāties par 5 līdz 7 tūkstošiem Eiro atkarībā no šī auto markas. Šāda naudas summa tad arī ir ļoti liela, ja tā ir jāiegūst tikai no algas. Tas nozīmē, ka pat lai sakrātu naudu 10 gadus lietotai automašīnai tev vajadzēs vairākus gadus un pēc tam tev vēl šis auto būs jāuztur un arī jāpērk degviela, lai to izmantotu. Un pēdējā kategorija, kur cilvēki vēl mūsdienās izmanto kredītus ir dažādi mazie pirkumi, kas ir nedaudz par lielu lai tos varētu nosegt no vienas algas, bet pārāk mazi, lai tos uzskatītu par lielu naudas tērēšanu. Šie pirkumi ir dažādas sadzīves tehnikas preces, mājokļa labiekārtošanas preces vai, piemēram, kāds ceļojums, kas tad arī izmaksā vairākus simtus Eiro. Šiem pirkumiem cilvēki parasti izvēlas vai nu patēriņa kredītu vai arī ātros kredītus un katru reizi ņemot šo pakalpojumu atkal tiek nedaudz zaudēta nauda procentu maksājumos. Un tas viss liecina tikai par to, ka patērētāji mūsdienās kredītu izvēlas kā galveno veidu, kā iegūt jaunas preces un pakalpojumus, tādā veidā aizstājot naudas krāšanu.

Kas ņem kredītu?

Kredītsaistības mūsdienās ir tik izplatītas, ka teju katrs trešais cilvēks Latvijas sabiedrībā ir iesaistīts mazākās vai lielākās kredītsaistībās. Kopējās Latvijas Banku kredītsaistības, jeb tā sauktais kredītportfelis ir mērāms ap 15 miljardiem Eiro un ja mēs izdalām šo skaitli ar Latvijas iedzīvotāju skaitu tad redzams, ka katrs Latvijas iedzīvotājs ir vidēji parādā septiņus tūkstošus Eiro, un tas ir ieskaitot visus bērnus, pensionārus un bezdarbniekus. Protams, visiem cilvēkiem nav kredītsaistības un tie, kuriem ņemts īpašums kredītā šīs kredītsaistības ir daudz lielākas, bet vidēji sarēķinot sanāk aptuveni šie 7000 Eiro, kas ir milzīga naudas summa. Šajā kredītportfelī tiek iekļauti gan mājsaimniecību gan uzņēmumu kredīti un tieši uzņēmumu kredītsaistības arī sastāda lielu daļu no šī parāda. Bet, ja atgriežamies pie sākotnējā jautājuma, kas tad īsti ņem kredītus, tad ir jāsaka, ka būtībā visas cilvēku grupas sākot no nabadzīgajiem līdz bagātajiem izmanto kredītsaistības un šie aizdevumi tiek izsniegti visdažādākajiem mērķiem sākot no vienkāršu pirkumu veikšanai vai uzņēmumu sākšanai līdz mājokļu būvēšanai vai iegādei. Un pat tie, kuriem ir daudz naudas labprāt izmanto kredītus, jo tādā veidā viņi var savu naudu likt lietā kāda uzņēmuma veidošanai un tajā pat laika vēl saņemt papildus līdzekļus no kreditoriem! Kredītsaistības palīdz cilvēkiem uzsākt biznesus, remontēt mājokļus, iegādāties kustamos un nekustamos īpašumus un tieši tāpēc ka mēs esam pieraduši dzīvot tieši tagad un šeit nevis domāt par nākotni tad arī var teikt, ka visas sabiedrības daļas izmanto šos pakalpojumus un pamatā tikai paši bagātākie cilvēki neizmanto kredītus, jo viņi ir tie, kas tos izsniedz.

Kas izsniedz kredītus?

Kredītus pēc Latvijas likumdošanas var izsniegt gan Bankas gan privātie kreditori, kas savukārt var būt gan uzņēmumi gan privātpersonas. Latvijā ir vismaz 28 dažādas bankas un 60 dažādi nebanku kreditori, kas ir saņēmuši speciālo atļauju patērētāju kreditēšanas pakalpojumu izsniegšanai. Bet vēl bez šiem licencētajiem aizdevējiem arī ikviena privātpersona var izsniegt aizdevumu citai privātpersonai aizpildot noteiktu dokumentu kopumu un tādā veidā padarot šo darījumu par legālu, nevis veicot to tā sauktajā ēnu ekonomikā, nemaksājot nodokļus. Šie uzņēmumi un bankas, kas izsniedz aizdevumus to dara katrs ar saviem noteikumiem, bet šīm juridiskajām personām ir jāiekļaujas arī valsts noteiktajos noteikumos, kas tad arī ir izskaidroti likumos par banku un nebanku kreditoru licenču izsniegšanu. Pie šiem aizdevējiem ir iespējams saņemt naudas aizdevumus sākot no dažiem desmitiem Eiro līdz pat vairākiem simtiem tūkstošu vai pat miljoniem Eiro, ja šī kredītiestāde uzticas, ka tu būsi spējīgs šo naudu tai atmaksāt. Ja paskatāmies uz pagātni tad ir redzams, ka kredītus jau izsenis ir izsnieguši indivīdi, kuriem ir lielāki naudas resursi, kā pārējai sabiedrības daļai, kas tad arī saņem šos aizdevumus, un tādā veidā šī bagātība parasti tikai tiek palielināta, kur pretī kredīta ņēmēju vērtība lēnām samazinās jo ik mēnesi ir jāmaksā procentu maksājumi par šī kredīta izmantošanu.

Kredīta plusi un mīnusi?

labais un sliktaisAizdevumu izsniegšanai un saņemšanai sabiedrība parasti pievērš pastiprinātu uzmanību no vienas puses slavējot kreditorus un to, ka viņi sniedz iespēju aizņemties naudu tad, kad cilvēkiem tas ir tik tiešām nepieciešams, bet no otras puses nosodot augstās procentu likmes un dažādās soda naudas, kas tiek iekasētas par ikmēneša maksājumu kavēšanu. Kredīts un parādsaistības vienmēr ir bijis un būs tas jēdziens, par ko mēs varam diskutēt un mēģināt saprast vai šī lieta ir laba vai slikta un tas ir tāpēc, ka kredītus ir ļoti viegli saņemt un cilvēkiem var likties, ka šī nauda nekad nebūs jāatmaksā, bet kad sāk uzskaitīties procenti, tad ātri vien šī kredīta summa var izaugt tik liela, ka to vairs nav iespējams atmaksāt. Bet ir arī ļoti daudz gadījumu, kad cilvēki ir palikuši bez naudas un kredīts ir vienīgā iespēja, kā izķepuroties no šīs bedres, pēc tam pamazām šo parādu atmaksājot. Tāpēc mēģināšu uzskaitīt gan labās gan sliktās lietas un ļaušu jums pašiem izvērtēt, šos plusus un mīnusus: Kredīta plusi
  • Kredītsaistības sniedz iespēju izķepuroties no situācijas, kad tu esi palicis pilnīgi bez naudas, bet tev ir nepieciešami līdzekļi lai izdzīvotu.
  • Kredīts ļauj iegādāties kustamos un nekustamos īpašumus un uzreiz tos sākt izmantot nevis krāt naudu gadu desmitiem, lai pēc tam varētu šos īpašumus iegādāties.
  • Ar kredītu ir iespējams aizsākt uzņēmumu, uzreiz iegūstot līdzekļus, ko likt lietā lai iegādātos tehniku, kas ir nepieciešama un arī algotu darbaspēku, kas tad arī radīs produktus vai pakalpojumus, kas nākotnē ienesīs naudu.
  • Aizdevumi ļauj cilvēkiem iegādāties preces vai pakalpojumus kuriem šodien ir atlaide tad, ja alga tiks ieskaitīta tikai nākotnē un tādā veidā pat samaksājot kreditoram procentus ir iespējams ietaupīt.
  • Kredīts ļauj kredīta izsniedzējam likt lietā savu nopelnīto naudu un saņemt procentu maksājumus par to, ka šī nauda ir aizdota, tādā veidā radot naudu no naudas.
  • Kredīts ļauj pārvarēt ekonomiskās krīzes, kad ienākošie nauda līdzekļi ir mazāki, bet pat samazinot izdevumus nav iespējams tā teikt “savilkt galus kopā”.
  • Aizdevums var būt arī noderīgs tad, ja tev gadās kāds neparedzēts izdevums, kā automašīnas remontdarbi vai jaunas sadzīves tehnikas iegāde, un ikmēneša budžetā šādas naudas, lai šos tēriņus nosegtu nepietiek.
  • Kredīts ļauj tērēt naudu šodien un pēc tam to lēnām atmaksāt tieši tā, kā mūsdienu paaudze to vēlas, jo atšķirībā no agrākiem laikiem, kad tika veidoti iekrājumi, pašlaik cilvēki vairāk vēlas dzīvot šodienai nevis raizēties par nākotni.
Kredīta mīnusi
  • Saņemot kredītu tev par tā izmantošanu ir jāmaksā procentu maksājumi, kas ilgtermiņā tev izmaksās daudz vairāk nekā saņemtā kredīta pamatsumma.
  • Ilgtermiņa kredītsaistībās parasti ikmēneša maksājumi ir noteikti vienādi un tev ir jāmaksā vienāda summa pat tad, ja ekonomika ir nonākusi recesijā un algas tiek samazinātas.
  • Neatmaksājot savas kredītsaistības pēc likuma kreditoram ir tiesības iesūdzēt debitoru tiesā un pēc tam šim cilvēkam ir jāpārdod visa sev piederošā kustamā un nekustamā manta, lai nosegtu savas kredītsaistības.
  • Aizņemoties naudu, nevis to sakrājot cilvēks nejūt šīs naudas patieso vērtību un tāpēc to daudz bezrūpīgāk notērē, bet pēc tam viņam šī nauda tāpat ir jāatmaksā, kas ir vēl grūtāk.
  • Kredītsaistības izraisa stresu, jo cilvēks, kurš ir parādā saprot, ka viņam katru mēnesi no saviem ienākumiem būs jāatdod noteikta daļa savam kreditoram un tā jādara, kamēr viss aizdevums būs atmaksāts.
  • Kredīti parasti liek cilvēkam tērēt vairāk nekā viņš patiesībā var atļauties, jo saņemot jebkādu aizdevumu nozīmē to, ka tu nevari nosegt šo maksājumu no saviem ienākumiem vai iekrājumiem un tāpēc tev ir jāaizņemas, lai varētu iegādāties šo preci.
  • Daudziem kreditoriem ir nosacījumi, ka saņemot kredītu klientam ir jāsedz arī kredīta izsniegšanas maksājumi, kas nereti ir 1-3% no kopējās kredīta pamatsummas un tādā veidā klienta kopējā kredīta summa vēl palielinās.
  • Kredīts pamatā ir aizņemšanās no savas nākotnes ienākumiem un diezin vai tu nākotnē gribēsi maksāt par kaut ko, ko tu jau esi izmantojis un kas tev tagad ir jāatmaksā un papildus vēl jāmaksā procenti par šīs naudas saņemšanu.
  • Kredītu ikmēneša maksājumi cilvēkiem liedz tērēt naudu lietām, kas viņiem ir svarīgas, jo saņemot aizdevumus tev katru mēnesi daļa no savas algas būs jāatdod kredītiestādei un bieži vien ņemot vairākus ilgtermiņa kredītus cilvēkiem ik mēnesi ir jāatdod pat līdz trešdaļai no saviem ienākumiem.
  • Pārlieku lielas kredītsaistības var novest pārus līdz šķiršanās robežai, jo spiediens, kas tiek izdarīts tad, kad tev katru mēnesi liela daļa no saviem ģimenes ienākumiem ir jāatdod bankai ir milzīgs. Un šis spiediens bieži vien ir par iemeslu nemitīgiem strīdiem un var novest ģimenes attiecības līdz tādam līmenim, ka abas puses vairs tālāk nesēj dzīvot un pieprasa šķiršanos.
  • Kredītsaistībām procenti parasti tiek rēķināti no visas aizdevuma summas un tāpēc, ja tu izlaid kādu procentu maksājumu tev šī naudas summa tiks rēķināta jau arī no šiem nesamaksātajiem procentiem tādā veidā radot negatīvos saliktos procentus, kas var ātri izaugt tik lieli, ka tu vairs nespēsi pat nosegt šos procentu maksājumus nemaz nerunājot par pamatsummas atmaksu.
  • Un visbeidzot kredīts ir kā kārdinājums, jo ikvienā brīdī tev ir iespējams saņemt aizdevumu un iegādāties praktiski jebko, ko tu vēlies un brīdī, kad šis kredīts tiek saņemts tad parasti cilvēks nepadomā par nākotnes sekām!
Pēc visa šī mēs varam redzēt, ka kredīts var būt gan kā glābiņš gan kā lamatas un viss ir atkarīgs no tā, kurš šo kredītu saņem un kurš izsniedz un par kādiem nosacījumiem abas puses spēj kopīgi vienoties. Tāpēc pamatā jau viss ir atkarīgs no katra paša, jo kredītsaistībās neviens nevienu stāties nespiež un abas puses brīvprātīgi piekrīt līguma nosacījumiem, tāpēc nereti pat liekas muļķīgi, ka cilvēki sūdzas par kreditoriem, ja viņi paši labprātīgi ir piekrituši šiem nosacījumiem un saņēmuši šo aizdevumu.

Kredītu ekonomika un burbuļi

burbulis ekonomikasMūsdienās liela daļa no ekonomiskās izaugsmes tiek veidota tieši no pirkumiem, kas tiek veikti ar kredītu un tas ir tāpēc, ka izsniedzot kredītus cilvēki var dažādus pirkumus veikt uzreiz, negaidot vairākus gadus, kamēr ir sakrāta pietiekoši daudz nauda. Bet problēmas rodas tad, kad cilvēki ir paņēmuši tik daudz kredītus, ka viņiem vairāk tos neizsniedz un tad lēnām ir jāsāk šie aizdevumi atmaksāt, un kamēr šī nauda tiek atmaksāta šiem debitoriem vairs nav naudas par ko iegādāties preces un pakalpojumus un tāpēc arī ekonomiskā izaugsme apstājas. Pēdējo gadu un gadu desmitu finanšu burbuļi, kas ir sprāguši visi ir bijuši mazāk vai vairāk saistīti ar aizdevumiem, kā, piemēram, tas bija 1930. gados ASV, kad notika lielā depresija, ko lielā mērā izraisīja automašīnu pirkšana kredītā. Vai 2000 gadu sākumā, kad sprāga interneta burbulis, kur cilvēki aizņemoties naudu un to investēja dažādās interneta kompānijās. Vai arī 2008. gadā kad sprāga hipotekāro kredītu burbulis, kas mums visiem vēl labi ir palicis atmiņā, jo pēkšņi bezdarba līmenis Latvijā kāpa, mūsu valstij bija jāaizņemas nauda lai varētu nosegt milzīgos ikmēneša izdevumus, ko mēs vēl nesam atmaksājuši. Visi šie notikumi ir tieši saistīti ar kreditēšanu, jo, par piemēru ņemot tieši 2008. gada burbuli, tas notika tāpēc, ka bankas sāka pārāk viegli izsniegt hipotekāros kredītus pat cilvēkiem, kuriem bija ļoti liels risks šos kredītus neatmaksāt. Šādi izsniedzot kredītus praktiski bez pirmās iemaksas bankas radīja tirgu kurā mājokļu cenas kāpa galvu reibinošos ātrumos un cilvēkiem bija jāaizņemas aizvien vairāk un vairāk naudas, lai iegādātos šos mājokļus. Un tad, kad liela daļa no šiem debitoriem sāka nemaksāt savus kredītus un bankas šos mājokļus tiem atņēma, tirgū sāka rasties pārlieku daudz mājokļi, kas ir pārdošanā un tādā veidā to vērtība sāka sarukt. Bet šī sarūkošā vērtība savukārt lika vēl vairāk cilvēkiem atteikties no saviem mājokļiem, jo atlikušais kredīta apjoms kas vēl bija jāmaksā bija vairākas reizes lielāks nekā patiesā mājokļa vērtība. Un tā šī krīze turpinājās līdz lielās bankas bija palikušas ar tik daudz mājokļiem, ka tās vairs nespēja maksāt kredītu, ko tās savukārt bija paņēmušas no investoriem un valdībai nācās iejaukties un izpestīt šīs finanšu iestādes no šīs ķezas. Burbuļi ekonomikā rodas pamatā no tā, ka cilvēki kļūst pārāk alkatīgi un redzot, ka citi nopelna no kādas darbības cenšas to atkārtot un tāpēc to parasti arī sauc par spekulāciju. Tās industrijas speciālisti, kurā notiek šāds neracionāls naudas ieplūdums un cenu kāpums parasti ātri saprot, ka tas neturpināsies mūžīgi, bet nauda, ko šādā burbulī ir iespējams nopelnīt ir milzīga un tāpēc tie arī parasti neprotestē. Bet tie, kas vienkārši skrien līdzi pūlim bieži vien par industriju saprot vai nu ļoti maz vai vispār neko un tāpēc tos ir viegli apmuļķot un iestāstīt, ka kāda cena ir patiesa lai gan tā ir daudz par augstu. Bet, kad šī spekulācija ir sasniegusi kādu noteiktu punktu, ka pat industrijas jaunpienācēji sāk saprast, ka cenas ir par augstu, tad šis burbulis vienā dienā var pārsprāgt un cenas dažu nedēļu vai mēnešu laikā var kristies pat vairākas reizes. Tieši tāpēc ikreiz, kad ir redzams, ka liela daļa patērētāju cenšas investēt naudu kādā vietā, kur ir “viegli” nopelnīt, ir skaidrs, ka tev nevajag darīt to pašu, jo agrāk vai vēlāk šis burbulis sprāgs un tie, kas zaudēs vislielākās naudas summas būs tie cilvēki, kuri no šīs industrijas saprot ļoti maz un kuri savas alkatības dēļ ir mēģinājuši investēt naudu nesaprotot visus riskus.

Īstermiņa un Ilgtermiņa kredītsaistības

procentu_zimeKredītus pamatā var ievietot divās kategorijās, kas ir ilgtermiņa un īstermiņa kredītsaistības, kur ilgtermiņa kredīti ir domāti lielu pirkumu veikšanai, kā mājokļa iegādei, automašīnas iegādei vai augstskolas izglītības iegūšanai, bet īstermiņa kredīti ir domāti neparedzētu tēriņu segšanai, dažādu medicīnas nelaimju novēršanai un elektropreču vai sadzīves tehnikas iegādei. Tas, kā šīs abas grupas tiek iedalītas krasi atšķiras no tā, kurš par tām runā, bet pamatā par īstermiņa kredītu tiek uzskatīts aizdevums, kura atmaksas termiņš nav garāks par 6 mēnešiem vai vienu gadu un visi aizdevumi, kuru atmaksas termiņš ir garāks par vienu gadu tiek uzskatīti par ilgtermiņa kredītiem. Bet kādas tad ir atšķirības starp šiem aizdevumiem un kuru no tiem tev vajadzētu izmantot, ja tev ir vajadzīga nauda? Sākumā jau jāsāk ir ar to, ka īstermiņa kredītiem parasti ir gan īsi atmaksas termiņi gan arī to kopējā kredīta summa parasti ir daudz mazāka nekā ilgtermiņa aizdevumiem. Tāpēc, ja tev ir vajadzīgs iegādāties kādu preci, kuras vērtība nepārsniedz vienu vai divus tūkstošus Eiro, tad droši vien tev ir jāizvēlas īstermiņa kredīts. Par īstermiņa kredītiem sauc gan ātros kredītus, gan patēriņa kredītus un arī līzings tiek uzskatīts par īstermiņa aizdevumu. Visi šie pakalpojumu parasti atšķiras no ilgtermiņa kredītiem ar to, ka tiem procentu likmes ir mērāmas desmitos vai pat simtos procentu gadā, bet tieši tāpēc, ka debitoram nauda ir jāatdod daudz ātrāk tad šīs GPL jeb gada procentu likmes tā īsti nebūtu pareizi attiecināt uz aizdevumu, kas ir īsāks par vienu gadu. Un tāpēc bieži vien, it sevišķi, piemēram, SMS kredītiem ir redzamas mēneša procentu likmes, kas, piemēram ir 10% un tāpēc ja kredītu tu atdod pēc mēneša tev būs jāatdod par šiem 10% vairāk un tas neliekas nemaz tik traki, bet ja mēs apskatam šādu aizdevumu GPL likmi, kas ir 120% tad tā liekas neiedomājami liela. Ilgtermiņa kredītsaistības cilvēki parasti uzņemas iegādājoties kādu patiešām nopietnu preci, vai tas būtu mājokli, automašīnu vai izglītību un par ilgtermiņa kredītiem tos sauc tāpēc, ka šo aizdevumu kopējā summa parasti ir lielāka par pāris tūkstošiem Eiro un nereti sastāda pat vairākus desmitus tūkstošus, un arī atmaksas termiņi ir krietni vien garāki un var sastādīt pat vairākus gadu desmitus. Ilgtermiņa kredītus visbiežāk ņem tieši mājokļa un automašīnas iegādei jo tās ir lietas bez kā mūsdienās cilvēki vairs teorētiski nevar iztikt, jo katram no mums ir vajadzīgs jumts virs galvas un iespēja, kā jebkurā gada laikā nokļūt līdz savai darba vietai. Neatkarīgi no tā vai tu izvēlies saņemt īstermiņa vai ilgtermiņa kredītsaistības tev noteikti ir kārtīgi jāpadomā par to, vai tu spēsi šo aizdevumu atdot un tas tā it sevišķi ir ilgtermiņa aizdevumiem, jo šeit tu apsoli maksāt aizdevumu vēl daudzus gadus neatkarīgi no tā vai kādā mēnesī tev būs vai nebūs darbs vai arī tev notiks kāda nelaime vai kāds cits dzīves pavērsiens.

Kredīti, azartspēles, alkohols, cigaretes, kas tiem visiem kopīgs?

Ja mēs apskatam kredītus tad noteikti ir jāpiemin arī tas, kas bieži vien aizdevēji tiek ierobežoti tieši no valsts puses ar dažādiem likumiem, un tas ir tāpēc, lai kredītiestādes neradītu situācijas, kur patērētāji šos aizdevumus vienkārši vairs nespēj atmaksāt. Bet, ja mēs skatāmies uz šo nozari šādā griezumā, tad tā ir līdzīga piemēram alkohola, azartspēļu vai tabakas industrijām, jo arī tajās valdības parasti iejaucas, iekasējot gan milzīgus nodokļus gan arī veidojot dažādus likumprojektus, lai pasargātu patērētājus. Kā, piemēram, alkohola industrijā dzērienus nedrīkst pārdot mazgadīgajiem kā arī pēc 10 vakarā un tieši tāpat arī kredītu nozarē valsts uzspiež dažādus nosacījumus sākot ar to, ka nedrīkst izsniegt kredītus nakts stundās, nedrīkst prasīt procentus, kas ir lielāki par valsts noteikto apmēru un visām kompānijām, kas grib šajā nozarē darboties ir jāiegūst licence un tā katru gadu jāpagarina par noteiktu naudas summu. Skatoties no uzņēmēju un tirgus ekonomikas puses šāda uzņēmumu ierobežošana noteikti nav pareiza, jo tā rada nedabīgu konkurences tirgu, kurā, piemēram ierobežojot ātro kredītu izsniedzējus, ieguvējas ir lielās bankas, jo tās var atļauties izsniegt kredītus ar mazākiem procentiem un tādā veidā izkonkurēt visus tirgus jaunpienācējus. Un pat tad, ja šāda ierobežošana neradītu nedabīgu konkurenci, tad tas tik un tā nav pareizi, jo katram cilvēkam taču pašam ir sava izvēle un neviens viņiem nespiež saņemt šos aizdevumus, un pēc tam sūdzēties, ka nav iespējams šo naudu atmaksāt pat tad, ja saņemot šo aizdevumu cilvēkam bija skaidrs, ka tas agrāk vai vēlāk būs jāatmaksā. Un vai tiešām kredītu izsniegšana ir salīdzināma ar tādām industrijām, kā alkohols un cigaretes, kur cilvēki no šīm vielām var kļūt atkarīgi un tāpēc tos vajadzētu pasargāt? Vai tikpat labi, salīdzinot kredītus ar azartspēlēm vai tad aizdevumu saņēmējiem no naudas saņemšanas rodas tāds pats kaifs, kā no uzvaras spēļu automātos vai kazino, ka viņš pēc tam vēlas spēlēt vēl un vēl? Es ticu, ka aizņemoties cilvēkam varētu gribēties aizņemties vēl, jo jau uzreiz pēc aizdevuma saņemšanas parasti ir jāsāk maksāt ikmēneša kredīta procentu maksājumi un pamatsummas atmaksa, bet saņemot šo naudu debitors parasti pats apzinās šos riskus un to, ka nākotnē šī nauda noteikti būs jāatmaksā un vēl papildus jāmaksā arī procentu maksājumi.

Kredītu industrijas pārmaiņas?

2015. gads Latvijas kredītu industrijā un it sevišķi ātro kredītu industrijā ir ienesis pārmaiņas un 2016. gads jau būs pavisam savādāks, jo valdība ir pieņēmusi likumprojektu par to, ka nebanku kreditori, jeb tā saukto īstermiņa kredītu izsniedzēji, būs spiesti samazināt aizdevumu procentu likmes un soda procentu apmēru, kā arī pašu kredītu izsniegšanas kārtību. Šajā likumprojektā bija ierakstīti punkti gan par to, ka aizdevumus nedrīkstēs izsniegt no 11 vakarā līdz 7 no rīta, gan arī to, ka debitoram būs jādod iespēja atmaksāt aizdevumu vairākos maksājumos nevis tikai vienā, kā tas bija līdz šim, bet pēdējais punkts neattiecas uz kredītiem, kuru izsniegšanas termiņš ir īsāks par 1 mēnesi. Šādas pārmaiņas ātro kredītu industrijā notiek arī citviet pasaulē, sākot ar tādām pasaules lielvarām, kā ASV un Anglija un beidzot ar mazajām valstīm mums tepat blakus, kā Lietuva un Igaunija. Pamatā, neviena no šīm valstīm nevēlas pilnībā iznīcināt šos īstermiņa kredītu izsniedzējus, bet tās vēlas tos ierobežot, lai aizdevēji vairs nespētu izmantot patērētājus, no viņiem iekasējot neizmērojami lielas naudas summas procentu un soda maksājumu veidā. Piemēram, ASV ātro kredītu industrija 2014. gadā ir radījusi aptuveni 45 miljardus ASV dolāru apgrozījumu un tā ir patiešām liela industrija, kurai mazliet piegriežot skābekli, tā nekur nepazustu, bet, sliktākajā gadījumā tajā mazliet samazinātos apgrozījums. Arī Latvijā ātro kredītu darboņi jau pirms šo likumprojektu izveidošanas lēnām samazināja savu apgrozījumu dažādu citu likumu dēļ un arī sarūkošā pieprasījuma dēļ. Latvijā lielākais ātro kredītu izsniedzējs “4finance”, kuram pieder zīmoli SMSCredit un VIVUS 2014. gadā salīdzinot ar 2013. bija pieredzējis peļņas un apgrozījuma samazinājumu un šī uzņēmuma peļņa samazinājās par vairāk kā 40% līdz 16 miljoniem Eiro. Un šādas pašas tendences ir vērojamas arī kopējā Latvijas tirgū, kur 2013. gadā kopējo izsniegto kredītu apjoms bija 179 miljoni Eiro, bet 2014. gadā tas jau bija vairs tikai 144 miljoni Eiro. Pēc 2016. gada visticamāk šis nozares sarukums būs vēl ievērojamāks un tajā visticamāk paliks tikai daži lielākie tirgus līderi, kuru peļņa arī visticamāk samazināsies, bet šī īstermiņa kredītu nozare noteikti pavisam neiznīks, jo tajā ir pārāk liels potenciāls peļņai, lai uzņēmumi to neizmantotu.

Kopsavilkums

Pēc visa šī mēs varam spriest, ka kredīti un it sevišķi īstermiņa aizdevumi ar lielām procentu likmēm vienmēr ir bijuši un vienmēr būs temats, par ko cilvēki diskutēs un kur notiks dažādas pārmaiņas, jo peļņa, ko ir iespējams uzņēmumiem iegūt no šī pakalpojuma ir pārāk liela, lai to laistu garām. Tieši tāpēc arī vienmēr ir grūti spriest par to, vai masu mēdiji atspoguļo tiešām to viedokli, kāds ir lielākajai daļai cilvēku vai arī tomēr tas ir viedoklis ko viena uzņēmumu vai banku grupa vēlas uzspiest visiem ar savu lobiju un masu mēdiju iespaidošanu. Tieši tāpēc vislabāk vienmēr ir skatīties tieši kur tad aizplūdīs nauda, ja tiks pieņemts kāds likumprojekts, jo tādā veidā vismaz ir redzams, kas ir patiesie ieguvēji un teiciens “follow the money”, kas Latviski tulkojas, kā “seko naudai” vienmēr ir bijis patiess. Protams, ka kredītu industrija ir ļoti liels bizness, bet tas, vai kredīts patiesībā arī palīdz cilvēkam, vai tomēr tas tikai rada papildus problēmas arī vienmēr būs diskutējams jautājums, bet izskatās, ka šī nozare ir šeit uz palikšanu un, ja arī īstermiņa kredītsaistības tiks pamazām izskaustas vai arī vairāk regulētas, tad tieši vēl vairāk cilvēki dosies uz Bankām, lai saņemtu kredītus tur, jo mēs esam pārāk pieraduši pie šīs iespējas aizņemties, lai nosegtu tēriņus, ko patreiz tā īsti nevaram atļauties un diezin vai sabiedrība kopumā spēs veikt tik lielas izmaiņas, lai kredītu ņemšana vairs netiktu uzskatīta par pašsaprotamu lietu bet gan tiktu nosodīta. Un, lai gan es esmu skeptisks, cilvēce ir pierādījusi atkal un atkal, ka mēs spējam veikt nopietnas izmaiņas, vai tas būtu ierobežojot tabakas izplatību, vai aizliedzot dažādas narkotiskas vielas un pat apsūdzot dažādus baņķierus, kas ir izmantojuši savu klientu naudu spekulācijām. Un parasti jau visas pārmaiņas sākas no viena cilvēka un, ja tas ir pietiekoši sasāpējis jautājums tad šīm pārmaiņām uzrodas aizvien vairāk un vairāk atbalstītāji un drīz jau ir redzams, ka lielākie plašsaziņas līdzekļi raksta par to, ka tiek mēģināts izmainīt kādu likumu.